Tagad bieži tiek runāts par Krimas scenārija atkārtošanas iespējamību, kaut gan šo scenāriju būtu pareizāk saukt par Latvijas vai Baltijas valstu scenāriju 1940. gadā. Tieši tad pirmo reizi tika izmantota taktika, kura palīdzēja Stalinam okupēt trīs Baltijas valstis bez jebkādas pretestības. Šo taktiku sauc par lienošu okupāciju. Valsts-upuris tiek apstrādāta pakāpeniski: soli pa solim iemidzina tās pilsoņus un pa kluso iznīcina visus, kas var sacelt traci izšķirošajā brīdī. Ukrainu no Krievijas okupācijas 2014. gadā izglāba nevis armija, bet brīvprātīgo bataljoni. Un tieši šos patriotus "tautas kalpi" tagad vāja nemitīgi.
Mums bieži stāsta par to, cik daudz esot izdarīts lai stiprinātu Latvijas aizsardzību. Bet saistībā ar šiem pasākumiem man ir daži jautājumi. Vai 1940. gadā Latvijā nebija armijas vai zemessargu? Kas un kādā veidā var man garantēt, ka izšķirošajā brīdī visi atkal nepaliks savās vietās? Kas ir svarīgāks - tanku un lielgabalu skaits vai pilsoņu apņēmība nepalikt savās vietās? Kādā veidā var stiprināt šo apņēmību un kādā veidā var pierādīt, ka šī apņēmība piemīt Latvijas pilsoņiem? Aptaujas, kuru dalībnieki sola kādā miglainajā nākotnē cīnīties par Latvijas neatkarību, mani nepārliecina. Jo kā teikts vienā anekdotē, "tu arī stāsti, ka varot 8 reizes vienā naktī". Solīts mākā nekrīt.
