Tagad bieži tiek runāts par Krimas scenārija atkārtošanas iespējamību, kaut gan šo scenāriju būtu pareizāk saukt par Latvijas vai Baltijas valstu scenāriju 1940. gadā. Tieši tad pirmo reizi tika izmantota taktika, kura palīdzēja Stalinam okupēt trīs Baltijas valstis bez jebkādas pretestības. Šo taktiku sauc par lienošu okupāciju. Valsts-upuris tiek apstrādāta pakāpeniski: soli pa solim iemidzina tās pilsoņus un pa kluso iznīcina visus, kas var sacelt traci izšķirošajā brīdī. Ukrainu no Krievijas okupācijas 2014. gadā izglāba nevis armija, bet brīvprātīgo bataljoni. Un tieši šos patriotus "tautas kalpi" tagad vāja nemitīgi.
Mums bieži stāsta par to, cik daudz esot izdarīts lai stiprinātu Latvijas aizsardzību. Bet saistībā ar šiem pasākumiem man ir daži jautājumi. Vai 1940. gadā Latvijā nebija armijas vai zemessargu? Kas un kādā veidā var man garantēt, ka izšķirošajā brīdī visi atkal nepaliks savās vietās? Kas ir svarīgāks - tanku un lielgabalu skaits vai pilsoņu apņēmība nepalikt savās vietās? Kādā veidā var stiprināt šo apņēmību un kādā veidā var pierādīt, ka šī apņēmība piemīt Latvijas pilsoņiem? Aptaujas, kuru dalībnieki sola kādā miglainajā nākotnē cīnīties par Latvijas neatkarību, mani nepārliecina. Jo kā teikts vienā anekdotē, "tu arī stāsti, ka varot 8 reizes vienā naktī". Solīts mākā nekrīt.
Pēc Lemberga apcietinājuma radušās cerības, ka Latvija beidzot sāk pārvērsties tiesiskā valstī. Arī gribētos zināt, kas būs nākamais. Uz šo jautājumu grūti atbildēt, bet es varu droši apgalvot, kas neparādīsies šajā sarakstā. Tas ir Nils Ušakovs. Droši vien daudzajiem šis apgalvojums izraisīs neizpratni, jo diez vai šo politiķi var uzskatīt par baltu un pūkainu, kaut gan tieši tādam viņš cenšas izskatīties. Tad kāpēc es esmu pārliecināts, ka mēs nekad viņu neieraudzīsim uz apsūdzētā sola?
Šo pārliecību esmu ieguvis pirms dažiem gadiem pēc vienas pastaigas Rīgas centrā. Toreiz es pamanīju Esplanādē kādu pasākumu un pietuvojos, lai uzzinātu, kas tur notiek. Uz skatuves uzstājās Nils Ušakovs, viņam blakus stāvēja Andris Ameriks. Bet ne tikai es ieraudzīju Rīgas mēru. Mana klātbūtne izraisīja runātājā kaut ko līdzīgu alerģijas lēkmei. Viņš sāka stostīties un murmināt. Galu galā Amerikam nācās viņu aizvietot.
Kāpēc Ušakovs tik ļoti nobijies no manis? Kas viņu nobiedēja? Es neesmu bandīts vai algots slepkava. Daudzi cilvēki satikās ar mani un neviens nereaģēja tik dīvaini. Viņu nobiedēja nevis es, bet tas, ko viņš ar saviem līdzgaitniekiem nodarījuši man. Domāju, visi atceras epizodi filmā "Heat", kad De Niro varonis zvana cilvēkam, kurš viņu "pasūtījis". Ja tu kādu lika ciest vai mēģinājis nogalināt, tev ir iemesls no viņa baidīties, pat ja viņš parasti nav bīstams. No otras puses, šīs bailes bija viņa vainas atzinums. Pirms tam es nebiju zinājis, cik dziļi viņš iesaistīts šajos pasākumos. Tagad es zinu.
Un trešais, kas arī ir atbilde uz jautājumu virsrakstā. Izrādījās, ka viņam nevar uzticēties, jo viņš ir pārāk mīksts. Ja policijas izmeklētāji izdarīs uz viņu spiedienu, viņš sāks "dziedāt". Tas nozīmē, ka viņam neļaus liecināt. Ja kļūs pārāk karsti, viņu piemeklēs nelaimes gadījums. Un tas ir atbilde uz jautājumu, kāpēc Ušakovu nekad neapcietinās.
Tad rodas nākamais jautājums: vai Latvijas vēlētājiem patīk mīkstčauli? Nē, viņiem patīk iecietīgi, labsirdīgi, atklāti cilvēki. Bet Saskaņas biedri neredz atšķirību starp kristieša iecietību un parastu mīkstčaulību. Turklāt īstais iecietīgais kristietis nebūtu ar mieru piedalīties šādā krāpšanā. Tāpēc bija vajadzīgs cilvēks, kurš nospēlēs šo lomu.
2008. gadā es pamanīju, ka Ušakovs bieži izmanto savās runās un rakstos domas, kuras es biju izklāstījis savā blogā. Bet ja viņa rakstus publicēja lielākas Latvijas avīzes un vietnes, viņš pats bieži piedalījās televīzijas un radio raidījumos, mani par tādām pašām domām vajāja diennakti. Un tas nav pārspīlējums, jo tolaik es pat nevarēju pa nakti mierīgi aiziet uz tualeti. Kā tas varēja notikt? Šo pretrunu viegli izskaidrot. Ušakovs bija mans klons, simuļakrs, mana ēna. Viņš nozadzis cita cilvēka personību lai apčakarētu vēlētājus. Viņš neticēja tam, ko runāja un rakstīja. Viņš vienkārši tēloja lomu, nekas vairāk. Un tas arī var izskaidrot viņa bailes Esplanādē. Ja cilvēkiem būs iespēja salīdzināt viltojumu ar oriģinālu, viņi var pamanīt krāpšanu. "Ēna, zini savu vietu!"
2019. gadā es ieraudzīju līdzīgu "iestudējumu" Ukrainā ar nosaukumu "Tautas kalps". Es nekad nenoticēšu Zelenskim, jo pārāk labi pazīstu paņēmienus, kurus viņš izmanto. Un tāpēc ir vajadzīga intensīva informācijas apmaiņa starp Eiropas valstīm, lai novērstu šādu "iestudējumu" atkārtošanu.
Sestdien, izejot no sava dzīvokļa Olainē, es ieraudzīju, ka uz dzīvokļi blakus iegājis ķīniešu puika. No šī notikuma esmu secinājis, ka tur apmetusies ķīniešu ģimene. Pirms tam es nebiju redzējis ķīniešus mūsu pilsētiņā. Šī "sakritība" man šķiet aizdomīga tāpēc, ka es jau ne pirmo gadu asi kritizēju Ķīnas politiku. Un vēl tāpēc, ka tā nebija pirmā "sakritība", kas ir saistīta ar Ķīnu un ķīniešiem. Rīgā es parasti apmeklēju Marijas Magdalēnas baznīcu. Reiz pērn es ieraudzīju pie baznīcas durvīm ķīnieti, kurš sarunājas latviešu valodā ar kādu sievieti. Tas notika neilgi pēc tam, kad es biju uzrakstījis dažus neglaimojušus rakstus par Ķīnas ārpolitiku.
2011. gadā, kad es strādāju Minskā, man paveicies noīrēt dzīvokļi pilsētas centrā par diezgan samērīgu cenu. Toreiz es nepievērsu uzmanību tam, ka blakus atradās Ķīnas vēstniecība. Pēc pusgada es sāku slimot un vēl pēc gada jau biju uz nāves sliekšņa. Tieši tad, kad man vairs nebija izredžu izdzīvot, man sāka sekot smaidīgs ķīniešu pārītis. Šis pārītis ir kļuvis par apliecinājumu tam, ka Ķīnas vēstniecība blakus mājai, kurā es dzīvoju, nebija parasta sakritība. Bet viņi pārrēķinājušies, jo nesaprata īsta kristieša īsto iekšējo spēku.
Tagad daudz raksta un runa par pajoliņiem, kuri tic visādām sazvērestības teorijām. Bet vēl pirms sešiem gadiem es parādīju, kā var tīri matemātiski pierādīt, ka aizdomas nav izdomātas. Šiem nolūkiem ir jāizmanto varbūtības teorija, hipotēžu pārbaudes metode. Īsi šo metodi var noformulēt šādi: jo mazāka notikumu sakritības varbūtība, jo lielāka varbūtība, ka šī sakritība nav parasta sagadīšanās. Ja mēs atgriežamies pie ķīniešu ģimenes, kāda ir varbūtība, ka viņi varēja tīri nejauši apmesties Olaines dzīvoklī blakus Ķīnas režīma kritizētāja dzīvoklim?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru