Ticības simbols

Man bija ļoti grūti uzsākt rakstīt šo tekstu. Es par to domājis dienām, naktīm, nedēļām un mēnešiem ilgi. Par šo laiku paspēju uzrakstīt "Kāpēc Ušakovu nekad neapcietinās" un "Kā nepalikt savās vietās". Bet šis temats joprojām palika neceļams. Kāpēc? 

Pirmais un galvenais iemesls - īstam vīrietim šādā situācijā ir jāpaliek savaldīgam un nav jāgaužas. Es jau biju līdzīgā situācijā Minskā 2012. gada decembrī - 2013. gada janvārī un toreiz nekur un nevienam nestāstīju par savu smago stāvokli. Par to var pārliecināties, izlasot tekstus manā blogā par šo laika posmu. 

Otrais - tagad gandrīz katru dienu iet boja Ukrainas kareivi Donbasā. Ar ko es esmu labāks par viņiem lai sūdzētos par savu likteni. 

Trešais - situācija ir tik sarežģīta, ka gandrīz nav iespējams aprakstīt visu dažos teikumos, bet ne katram būs gan vēlme, gan prasme iedziļināties visos sīkumos lai izprastu lietas būtību. Līdzīga situācija bija 2008. gada jūlijā, kad koalīcija atlaida Loskutovu. Es aprakstīju toreizēju situāciju šādi : "Arī bija skaidrs, ka šoreiz savākt pie Saeimas piecus tūkstošus neizdosies, jo atšķirībā no rudens situācija nav tik viennozīmīga, lai katrs varētu to uzreiz saprast. Bet koalīcijai ar to pietiek, kad tauta sapratīs, vilciens jau būs aizbraucis." ("Politiskas aritmētikas stundas") 

Latviešu valodā

KĀ NEPALIKT SAVĀS VIETĀS 

Tagad bieži tiek runāts par Krimas scenārija atkārtošanas iespējamību, kaut gan šo scenāriju būtu pareizāk saukt par Latvijas vai Baltijas valstu scenāriju 1940. gadā. Tieši tad pirmo reizi tika izmantota taktika, kura palīdzēja Stalinam okupēt trīs Baltijas valstis bez jebkādas pretestības. Šo taktiku sauc par lienošu okupāciju. Valsts-upuris tiek apstrādāta pakāpeniski: soli pa solim iemidzina tās pilsoņus un pa kluso iznīcina visus, kas var sacelt traci izšķirošajā brīdī. Ukrainu no Krievijas okupācijas 2014. gadā izglāba nevis armija, bet brīvprātīgo bataljoni. Un tieši šos patriotus "tautas kalpi" tagad vāja nemitīgi. 

Mums bieži stāsta par to, cik daudz esot izdarīts lai stiprinātu Latvijas aizsardzību. Bet saistībā ar šiem pasākumiem man ir daži jautājumi. Vai 1940. gadā Latvijā nebija armijas vai zemessargu? Kas un kādā veidā var man garantēt, ka izšķirošajā brīdī visi atkal nepaliks savās vietās? Kas ir svarīgāks - tanku un lielgabalu skaits vai pilsoņu apņēmība nepalikt savās vietās? Kādā veidā var stiprināt šo apņēmību un kādā veidā var pierādīt, ka šī apņēmība piemīt Latvijas pilsoņiem? Aptaujas, kuru dalībnieki sola kādā miglainajā nākotnē cīnīties par Latvijas neatkarību, mani nepārliecina. Jo kā teikts vienā anekdotē, "tu arī stāsti, ka varot 8 reizes vienā naktī". Solīts makā nekrīt.

Par vērtībām

Nesen apmeklētajā diskusijā par vērtībām es izklāstīju savu nostāju šajā jautājumā. Ņemot vērā cik grūti bija uztvert manu domu gaitu uzreiz, es atkārtoju teikto rakstiski.

Es norādīju, ka jēdzienu "vērtības" izgudrojis Frīdrihs Nīče:

Varas griba (griba pēc varas)
Šīs koncepts atrodams darbā "Tā runāja Zaratustra" un apzīmē gan esošo cilvēka ontoloģisko situāciju, gan norāde uz veidu, kā attīstot šo jau piemītošo dziņu, veicama vērtību pārvērtēšana. Varas griba ir veids, kā realitāti atdzīvināt no sastinguma, kuru veicina pūļa morāle un tikumi. Varas griba katru mirkli pārvērš no-jauna tapšanā, tā veido savas vērtības, kuras balstās šajā tapšanas aktivitātē. Fragmenti:
Tikai tur, kur dzīvība ir arī griba, bet nevis dzīvošanas griba, bet — to es mācu — varas griba
Daudz ko dzīvojošais tur augstāku par paša dzīvību; bet iz pašas vērtēšanas runā varas griba

Vikipēdija

Priecīgus Ziemassvētkus!

Uļmanlaiku sindroms

Tikko klausījos Lolitas Čigānes viedokli par izglītības reformu, kuru veic Kārlis Šadurskis. Sarunas laikā tika pacelts jautājums par to, ka nākamajā Saeimā šo reformu neatbalstīšot. Man jau sen ir neizpratne par šo politiku rīcību. Šadurskis uzsacīs šo reformu jau tad, kad Vienotības reitings bija ļoti zems un varēja nojaust, ka nākamajās vēlēšanās šai partijai neies tik spoži. Un līdz šādam stāvoklim partija nonākusi pateicoties arī Kārļa Šadurska darbībai vai neizdarībai. Tad kāpēc viņš ar Sīzifa neatlaidību mēģina īstenot to, ko nākamais sasaukums visdrīzāk atcels? Tāpēc, ka šī reforma dod iespēju nopelnīt tā saucamo politisko kapitālu. Jo vietējo politiku politiski mērķi ir nevis panākt pozitīvas pārmainās valsts pārvaldē, bet noturēties pie vāras.

Pasaules mēroga vietējais notikums

Sakums

Turpinot vēstures konferencē noklausītā apspriešanu, gribētu pievērsties Andra Šnē esejai «Vara, ticība un identitāte: sociālās un politiskās pārmaiņas eiropeizācijas līkločos Latvijas teritorijā aizvēstures beigās un viduslaiku sākumā». Manu uzmanību piesaistīja vēsturnieka apgalvojums, ka Ikšķiles baznīcas uzbūve no sakuma esot bijis vietēja mēroga notikums un tikai pēc kāda laika ieguvis pasaules nozīmi. Pārtraukumā es izklāstīju esejas autoram savu viedokļi par šo jautājumu. Es uzskatu, ka katoļu priesteriem Ikšķiles baznīcas uzbūve bija no paša sakuma pasaules mēroga notikums un pat vairāk. Katoļu baznīcas uzdevums ir Dieva valstības uzbūve uz zemes un Ikšķiles baznīca bija tikai viens no kārtējiem soļiem šī uzdevuma ietvaros. Kā vietējo notikumu baznīcas uzbūvi uztvēra tikai vietēji iedzīvotāji, kuri nevarēja ieraudzīt šo notikumu Eiropas vēstures kontekstā.

Latvijas valsts: abstrakcija vai objektīva realitāte?

11. maijā es apmeklēju konferenci Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā «Varas Latvijā. No senlaikiem līdz valstij». Mani pārsteidza Egila Levita runa, jo viņš gandrīz pārstāstījis manu rakstu «Par liriķiem, fiziķiem, ārstiem un dzīves realitāti». Astoņas stundas vēlāk viņam iebilda pēdējā runātāja Agita Misāne, prezentējot savu eseju «Latviešu nacionālisms un Latvijas Republikas izveidošanās». Viņa atkārtoja Alvja Hermaņa viedokļi par manu rakstu «Cēloņsakarība politikā». Toreiz viņš teica, ka Latvija neesot nekāda abstrakcija. Latvija esot objektīva realitāte, kura pastāv neatkarīgi no mūsu apziņas. Noliksim šī jautājuma filozofisko pusi pie malas un izskatīsim tikai praktiskas sekas. Kā rīkosies cilvēks ar šādu priekštatu par Latvijas valsti?

Atbilde uz šo jautājumu nebūs ilgi jāmeklē, jo nesen tas pats Alvis Hermanis jau to izdarījis:

Latvijas Republikas proklamēšanas diena

01.10.2016

Jānim Streičam - 80

«Visi mīl Lembergu»

- Kučinska un Vējoņa kungi, vai jums nešķiet, ka Aivaram Lembergam ir pārāk liela ietekme Latvijas politikā?

Katrā latvietī sēž iekšā ziemnieks

Par jaunu Latvijas pasi

Nesen es svinēju desmito gadadienu kopš Latvijas pilsonības piešķiršanas. Tajā pašā laikā man bijā jādomā par jaunas pases noformēšanu, jo pirmajam beidzies derīguma termiņš. Manā prātā pazibēja daudz domu pēc tam, kad es biju ieraudzījis jaunu pasi. Bet labāk došu vārdu tiem, kam latviešu valoda ir dzimta, jo es nevarēšu tik izsmeļoši aprakstīt manas jūtas. Prātā nāk tikai krievu lamuvārdi. Diezgan jocīga ir šis jaunas pases iedarbība.

Vai valstij jāpārdod savas LMT un Lattelecom daļas?

"Markss pārnesis nepieciešamas kritikas smaguma centru nav kur tam jābūt. Izšķirošam apstāklim bija nevis tas, ka mašina nepieder strādniekam, bet tas, ka darba pircēji, kuriem piederēja mašinas, uzrādīja pieprasījumu monopola tirgus ietvaros.

Joprojām ir plaši izplatītas ilūzijas sakarā ar to, ka centralizēta regulēšana esot «sociāla»."

             Valters Ojkens, «Ekonomiskas politikas pamatprincipi»

«Kas pieder visiem nepieder nevienam vai drizāk dažiem, kas isteno īpašuma tiesības no «visu» varda... kollektivs īpašums padara par iespējāmu butiski augstāku socialas nevienlīdzības limeņi un asākas tās formas salīdzinajumā ar privātu īpašumu.»

             Aleksanders Rjustovs

    Kāpēc Latvijas valsts visu laiku nodarbojas ar uzņēmējdarbību it kā citu rūpju tai nav? Kāpēc Latvijas pilsoņiem ir jādomā par to kas notiek airBaltic, Lattelekomā, Latvenergo un tā tālāk? Kāpēc Latvijas politika izskatās pēc cīņas par šiem gardajiem kumosiem? Vai Īrijas valsts iegulda naudu kompānijā Ryanair? Vai īri katru dienu lasa un doma par to kas notiek šajā uzņēmumā?

Brīdinājums

    Kāds Delfos publicē komentārus, izmantojot manu segvārdu. Tāpēc no šī brīža es publicēšu komentārus tikai kā reģistrēts lietotais. Visi pārējie nebūs manēji.
 

Laiks ir ēst manu mazo lācīti

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu!

Ezera sonāte

Lietussargu revolūcija

Sveiciens Gūsam Hidinkam

Nothing personal, just business
 

Oļģerts Kroders