Tikko klausījos Lolitas Čigānes viedokli par izglītības reformu, kuru veic Kārlis Šadurskis. Sarunas laikā tika pacelts jautājums par to, ka nākamajā Saeimā šo reformu neatbalstīšot. Man jau sen ir neizpratne par šo politiku rīcību. Šadurskis uzsacīs šo reformu jau tad, kad Vienotības reitings bija ļoti zems un varēja nojaust, ka nākamajās vēlēšanās šai partijai neies tik spoži. Un līdz šādam stāvoklim partija nonākusi pateicoties arī Kārļa Šadurska darbībai vai neizdarībai. Tad kāpēc viņš ar Sīzifa neatlaidību mēģina īstenot to, ko nākamais sasaukums visdrīzāk atcels? Tāpēc, ka šī reforma dod iespēju nopelnīt tā saucamo politisko kapitālu. Jo vietējo politiku politiski mērķi ir nevis panākt pozitīvas pārmainās valsts pārvaldē, bet noturēties pie vāras.
Es šo fenomenu nosauktu par Ulmaņlaiku sindromu. Kārli Ulmani bieži uzslavē par ekonomiskiem panākumiem pirms kara un man katru reizi rodas jautājums: vai šie sasniegumi attaisno viņa gļēvulīgo uzvedību 1940. gadā? Vai Kārļa Šadurska izglītības reforma attaisno viņa gļēvulīgo rīcību, kura novedusi Latvijas valsti no Saeimas atlaišanas 2011. gadā līdz Saskaņas-ZZS koalīcijas izveides draudiem 2018. gadā?
Es šo fenomenu nosauktu par Ulmaņlaiku sindromu. Kārli Ulmani bieži uzslavē par ekonomiskiem panākumiem pirms kara un man katru reizi rodas jautājums: vai šie sasniegumi attaisno viņa gļēvulīgo uzvedību 1940. gadā? Vai Kārļa Šadurska izglītības reforma attaisno viņa gļēvulīgo rīcību, kura novedusi Latvijas valsti no Saeimas atlaišanas 2011. gadā līdz Saskaņas-ZZS koalīcijas izveides draudiem 2018. gadā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru