2008. gada 18. dec.

Par banku peļņas uzskaiti

Parasti par peļņu tiek uzskatīts pārpalikums, kurš veidojas pēc visu izdevumu apmaksas. Bankās ir citādi. Naudas summu, kuru regulāri maksā kredītņēmējs, sadala uz pamatparāda atmaksu un procentiem. Šie procenti ir bankas peļņa neatkarīgi no tā, vai pamatsumma būs atmaksāta pilnā apmērā pēc vairākiem gadiem vai nē. Vienkāršā valodā to sauc par nenogalināta lāča ādas sadalīšanu. Un šis princips ir bankas menedžeru darba efektivitātes vērtējuma pamats. Jo vairāk lāču viņi būs atraduši, jo lielāka būs viņu alga. Milzīgai pelņai, kura rādusies Latvijas bankās pēdējos gados, ir diezgan virtuāls raksturs, ņemot vērā, ka tā var pēkšņi pazust, masveidai kreditņēmēju maksātnespējai nonākot. Par to esmu rakstījis pirms dažiem gadiem. Pareks bankas īpašnieki, spriežot pēc viņu dzīvesveida, to neapjēdza. Viņi uzvedās tā, it kā šī nauda jau ir viņu kabatās. Nīcše darbā «Ārpus laba un ļauna» citē Stendālu: "Lai būtu labam filozofam, ir jābūt vēsam, skaidram pratam, brīvam no ilūzijām. Banķierim, iekarojušam sev bagātību, ir šī rakstura daliņa, kura ir nepieciešama atklājumiem filozofijas jomā , t.i. lai skaidri redzētu to, kas eksistē." Diemžēl Stendāls nav prēcizējis termiņu, uz kuru jāpaliek bagātam lai atbilstu veiksmīga banķiera ar filozofa dotībām aprakstam. Manuprāt visiem, kas nodarbojas ar finansēm, vajadzētu katru dienu pirms darba izlasīt Ījaba grāmatu lai neaizmirstu kura rokās īstenībā atrodas viņu likviditāte. Un vēl viena banalitāte - naudai patīk klusums, kas no otras puses nozīmē, ka finansistam ir jābūt nūģim. Ja kāds banķieris pēkšni kļust par foršu džeku, ir īstais laiks izņemt no viņa bankas ieguldījumus.
 Kādreiz pazīstams programmētājs teicis, ka dators labāk strādāšot, ja pieslēgšot elektrību. Es arī gribu izdarīt tikpat svarīgu atklājumu: ekonomikai klāsies labāk, ja ar to nodarbosies ekonomisti, bet ar finansēm - finansisti. Pirms daudziem gadiem esmu piedāvājis savus pakalpojumus vienai Latvijas bankai un gandrīz biju pieņemts darbā. Pēdējā brīdī manu vietu aizņēmis kāds radinieks vai paziņa. Tas noticis 1997. gada pavasarī; bankas nosaukums ir bijis Rīgas komercbanka; nodaļa, kurā esmu gandrīz saņēmis amatu, ir bijusi vērtspapīru nodaļa; bet mana diplomdarba nosaukums ir bijis «Cenu veidošana un peļņas gūšana vērtspapīru tirgū». Dīvaini ir tas, ka neviens neļaus man regulēt kodolreaktoru, vai operēt cilvēku, bet tajā pašā laikā visi mierīgi skatās uz ārstu un fiziķu eksperimentiem ar Latvijas ekonomiku. Starp citu, Černobiļas avārijas sekas Baltkrievijā salīdzinājumā ar Godmaņa kunga 90-o gadu eksperimentu sekām neizskatās tik briesmīgi. Vismaz Gomeļā vēl joprojām ir ražotne.
 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru