Nesen apmeklētajā diskusijā par vērtībām es izklāstīju savu nostāju šajā jautājumā. Ņemot vērā cik grūti bija uztvert manu domu gaitu uzreiz, es atkārtoju teikto rakstiski.
Es norādīju, ka jēdzienu "vērtības" izgudrojis Frīdrihs Nīče:
Varas griba (griba pēc varas)
Šīs koncepts atrodams darbā "Tā runāja Zaratustra" un apzīmē gan esošo cilvēka ontoloģisko situāciju, gan norāde uz veidu, kā attīstot šo jau piemītošo dziņu, veicama vērtību pārvērtēšana. Varas griba ir veids, kā realitāti atdzīvināt no sastinguma, kuru veicina pūļa morāle un tikumi. Varas griba katru mirkli pārvērš no-jauna tapšanā, tā veido savas vērtības, kuras balstās šajā tapšanas aktivitātē. Fragmenti:
Tikai tur, kur dzīvība ir arī griba, bet nevis dzīvošanas griba, bet — to es mācu — varas griba
Daudz ko dzīvojošais tur augstāku par paša dzīvību; bet iz pašas vērtēšanas runā varas griba
“Varas griba… veido savas vērtības, kuras balstās šajā tapšanas aktivitātē.”, “... iz pašas vērtēšanas runā varas griba.”
Tas nozīmē, ka jau runājot par «morālajām vērtībām» mēs piekrītam Frīdriha Nīčes filozofijai. Izmantojot jēdzienu «vērtības» mēs piekrītam tam, ka tās ir tikai rīks lai tiktu pie varas. Mūsu rīcība it kā balstās uz mūsu morālajām vērtībām, bet izrādās, ka pašas «morālās vērtības» jau balstās uz pieņēmumu, ka vērtīgs ir tikai tas, kas mums palīdz tikt pie varas. Bet no tā izriet, ka jebkura morāle ir parasta liekulība. Tieši tā izskatās cilvēku attiecības no Nīčes skata punkta, kurš it kā atrodas «ārpus labā un ļaunā».
Bet no kristīgas morāles skata punkta šī nostāja nav «ārpus ļaunā». Tā ir tīra ļaunuma izpausme. Pamats, uz kura balstās cilvēka dzīve, tika nolaists līdz «vērtībām», kuras cilvēks var izvēlēties kā parastu preci universālveikalā. “Šodien ņemšu jaunu televizoru, modīgu mēteli un bausli «Tev nebūs nokaut», bet «Tev nebūs zagt» atlikšu malā, jo tad nepietiks jaunajām televizoram.” Ja morāles principi ir tikai «vērtības», no tiem ir viegli atteikties, ja tie izmaksā pārāk dārgi. Bet ja tie nosaka cilvēka būtību, personību, viņš nevar no tiem atteikties, nezaudējot sevi. Un ja mēs gribam cietu pamatu zem kājām, mums vispirms ir jāatsakās no slidena jēdziena «vērtības».
Es norādīju, ka jēdzienu "vērtības" izgudrojis Frīdrihs Nīče:
Varas griba (griba pēc varas)
Šīs koncepts atrodams darbā "Tā runāja Zaratustra" un apzīmē gan esošo cilvēka ontoloģisko situāciju, gan norāde uz veidu, kā attīstot šo jau piemītošo dziņu, veicama vērtību pārvērtēšana. Varas griba ir veids, kā realitāti atdzīvināt no sastinguma, kuru veicina pūļa morāle un tikumi. Varas griba katru mirkli pārvērš no-jauna tapšanā, tā veido savas vērtības, kuras balstās šajā tapšanas aktivitātē. Fragmenti:
Tikai tur, kur dzīvība ir arī griba, bet nevis dzīvošanas griba, bet — to es mācu — varas griba
Daudz ko dzīvojošais tur augstāku par paša dzīvību; bet iz pašas vērtēšanas runā varas griba
“Varas griba… veido savas vērtības, kuras balstās šajā tapšanas aktivitātē.”, “... iz pašas vērtēšanas runā varas griba.”
Tas nozīmē, ka jau runājot par «morālajām vērtībām» mēs piekrītam Frīdriha Nīčes filozofijai. Izmantojot jēdzienu «vērtības» mēs piekrītam tam, ka tās ir tikai rīks lai tiktu pie varas. Mūsu rīcība it kā balstās uz mūsu morālajām vērtībām, bet izrādās, ka pašas «morālās vērtības» jau balstās uz pieņēmumu, ka vērtīgs ir tikai tas, kas mums palīdz tikt pie varas. Bet no tā izriet, ka jebkura morāle ir parasta liekulība. Tieši tā izskatās cilvēku attiecības no Nīčes skata punkta, kurš it kā atrodas «ārpus labā un ļaunā».
Bet no kristīgas morāles skata punkta šī nostāja nav «ārpus ļaunā». Tā ir tīra ļaunuma izpausme. Pamats, uz kura balstās cilvēka dzīve, tika nolaists līdz «vērtībām», kuras cilvēks var izvēlēties kā parastu preci universālveikalā. “Šodien ņemšu jaunu televizoru, modīgu mēteli un bausli «Tev nebūs nokaut», bet «Tev nebūs zagt» atlikšu malā, jo tad nepietiks jaunajām televizoram.” Ja morāles principi ir tikai «vērtības», no tiem ir viegli atteikties, ja tie izmaksā pārāk dārgi. Bet ja tie nosaka cilvēka būtību, personību, viņš nevar no tiem atteikties, nezaudējot sevi. Un ja mēs gribam cietu pamatu zem kājām, mums vispirms ir jāatsakās no slidena jēdziena «vērtības».
Vērtības ir objektīvs instruments attiecību regulēšanai starp individiem un darbojas vairāk apziņā, bet daļēji arī zemapziņā. Tikumi ir subjektīvi individa uzvedības modeļi attiecību regulēšanai starp individiem un darbojas vairāk zemapziņā. Vērtību un tikumu izpratnei jāvērtē apziņa kopā ar zemapziņu, ņemot vērā individa un grupas bieži konfliktējošās intereses un konfliktu risināšanu ar tikumības (subjektīvās daļas) un morāles (objektīvās daļas) palīdzību.
AtbildētDzēstEsmu izlasījis šo komentāru vakardien, bet lai uz to atbildētu ir jāiedziļinās jautājuma būtībā, kas prasa papildus laiku.
Dzēst2007. gadā esmu uzrakstījis eseju «Par liriķiem, fiziķiem, ārstiem un dzīves realitāti», kura tika veltīta «objektīvajai realitātei». «Objekts» un «subjekts» ir Dekarta filozofijas jēdzieni un ļoti noderīgi dabaszinātnēs, bet sabiedrības zinātnēs tā saucama «objektīvā realitāte» ir subjektu kopums. Šajā jomā nav iespējami atdalīt subjektu no objekta.
DzēstSubjektīvajam ideālismam, tai skaitā solipsismam, ir tiesības pastāvēt, bet ne tikai dabas zinātnēs ir pieņemts, ka pasaule eksistē arī bez, tai skaitā pirms, cilvēka apziņas.
Dzēst«Tiesības» nav filozofijas jēdziens, bet «subjektīvais ideālisms» un «solipsisms» ir marksistiskas filozofijas apsaukumi. Arī Dekarta filozofiju var vainot solipsismā, jo tajā apziņa ir cieši saistīta ar konkrēta cilvēka ķermeni. Tāpēc pasaule var eksistēt bez un pirms, kaut gan apziņa ir šis pasaules neatņemamā daļa. Nevis es skatos uz pasauli, bet pasaule skatās pati uz sevi.
DzēstJuris Dzelme
DzēstJa apziņa ir neatņemama, tad sekas ir solipsisms. Evolūcijas gaitā var rasties dabas procesu hierarhiska modelēšana, tai skaitā apziņa, bet tas nav obligāti ("neatņemami").