Ticības simbols

Man bija ļoti grūti uzsākt rakstīt šo tekstu. Es par to domājis dienām, naktīm, nedēļām un mēnešiem ilgi. Par šo laiku paspēju uzrakstīt "Kāpēc Ušakovu nekad neapcietinās" un "Kā nepalikt savās vietās". Bet šis temats joprojām palika neceļams. Kāpēc? 

Pirmais un galvenais iemesls - īstam vīrietim šādā situācijā ir jāpaliek savaldīgam un nav jāgaužas. Es jau biju līdzīgā situācijā Minskā 2012. gada decembrī - 2013. gada janvārī un toreiz nekur un nevienam nestāstīju par savu smago stāvokli. Par to var pārliecināties, izlasot tekstus manā blogā par šo laika posmu. 

Otrais - tagad gandrīz katru dienu iet boja Ukrainas kareivi Donbasā. Ar ko es esmu labāks par viņiem lai sūdzētos par savu likteni. 

Trešais - situācija ir tik sarežģīta, ka gandrīz nav iespējams aprakstīt visu dažos teikumos, bet ne katram būs gan vēlme, gan prasme iedziļināties visos sīkumos lai izprastu lietas būtību. Līdzīga situācija bija 2008. gada jūlijā, kad koalīcija atlaida Loskutovu. Es aprakstīju toreizēju situāciju šādi : "Arī bija skaidrs, ka šoreiz savākt pie Saeimas piecus tūkstošus neizdosies, jo atšķirībā no rudens situācija nav tik viennozīmīga, lai katrs varētu to uzreiz saprast. Bet koalīcijai ar to pietiek, kad tauta sapratīs, vilciens jau būs aizbraucis." ("Politiskas aritmētikas stundas") 

29. jūnija 

Šo ievadu es biju uzrakstījis 13. jūnijā, bet 14. jūnijā saaukstējies un jau trešo nedēļu nevaru izveseļoties. Šādā stāvoklī es nevaru izklāstīt savas domas pietiekoši skaidri, bet atlikt arī nevaru laika trūkuma dēļ. Laika un veselības trūkums ir ļoti bīstams savienojums. 

Pirms pāris mēnešiem man paziņoja, ka man būšot jāatbrīvo dzīvoklis, kurā es dzīvoju, līdz 1. septembrim. Šo vienistabas dzīvokli vēl 80. gadu sākumā saņēmušas mana vecmāte, baltkrieviete, kopā ar tanti, manas mātes māsu. Pēc vecmātes nāves 85. gadā un tantes nāves 98. gadā šajā dzīvoklī apmetusies mana māte. 2013. gada februārī es atgriezos no Minskas pie mātes. Toreiz es biju pārliecināts, ka man atlicis dzīvot dažas nedēļas. Bet mātes rūpes izvilka mani no kapa. Tas bija īsts brīnums, par kuru esmu pateicīgs mātei un Dievam. Pēc mātes nāves 2016. gadā es nezināju, vai man izdosies iztikt vienam. Man izdevies. 2018. gadā beigušies mani uzkrājumi un atkal es nezināju, kas būs tālāk. Toreiz mani izglāba sociālais dienests, par ko es esmu arī pateicīgs. 

Es tik daudz rakstu par šo dzīvokļi tāpēc, lai būtu skaidrs, ka tā nav parasta dzīvesvieta. Tie ir mani Tomariņi. Tā ir vieta, kas saistīta ar manu bērnību, ar manām saknēm, "kas mierina un balsta, dod spēku dzīvot". 

03. jūlija 

29. jūnijā es rakstīju par mātes dzīvokļi, kas "dod spēku dzīvot". Pēdējos 8 gados man nācās rūpīgi krāt spēku kapeiku pie kapeikas lai noturētos virs ūdens. Ja būšu zaudējis šo spēka avotu, visdrīzāk ātri noslīkšu. 

Vai mani biedē tas, ka man atlicis dzīvot dažus mēnešus? Nevaru teikt, ka sajūta ir patīkama, bet šo notikumu gaitu es novēroju no cita skata punkta. 2013. gada janvārī es arī biju pārliecināts, ka drīz miršu. Toreiz es lūdzu Dievam un Viņš devis man spēku savākties un aizbraukt no Minskas. Pēdējos 8 gadus es uztvēru kā Dieva dāvanu. Tikai cilvēks, kurš nogājis līdz nāves slieksnim, var izbaudīt dzīvi visā tās krāšņumā. Turklāt par šo laiku man izdevies īstenot to, ko es uzskatīju par savas dzīves mērķi un jēgu. Diez vai jūs atradīsiet daudz cilvēku, kuri var apgalvot, ka esot īstenojuši savas dzīves nolūku. 

Mani biedē kaut kas pavisam cits. 

04. jūlija 

Es skaidri zinu, ka manas bēdas nav nejaušas, bet ir cītīgi izplānotas un īstenotas. 

06. jūlija 

Krievijas specdienesti nodarbojas ar mani kopš 2008. gada. 2010. gadā viņiem izdevies izspiest mani no Latvijas. 2012. gadā viņiem gandrīz izdevies izspiest mani no dzīvības. Es izdzīvoju, bet veselība tika sagrauta pamatīgi. Un tagad es redzu, ka viņi mēģina pabeigt uzsākto pirms 10 gadiem. Jo izrādījās, ka pat smagi slims es esmu spējīgs būt ļoti bīstams. Un ja viņiem šoreiz izdosies, tie būs viņu kārtējie uzvaras svētki. Bet kas sekos uzvaras svētkiem, nav jāstāsta. Šī doma neļauj man samierināties ar to, kas notiek. 

Bet ko es varu šādā situācijā darīt? Jo, no vienas puses, man ir jāpierāda, ka es nemēģinu vienkārši glābt savu ādu. No otras puses, šī situācija ir maksa par maniem principiem un ideāliem, kuriem centies būt uzticīgs visu savu mūžu. Tāpēc man ir svarīgi, lai par glābšanu nebūtu jāmaksā ar tiem pašiem principiem un ideāliem. 

Es nonācu pie secinājuma, ka man ir svarīgi nevis izglābties, bet sagraut ienaidnieku. Kā to var izdarīt? Kā var izjaukt cītīgi izplānotu un ļoti viltīgu specdienestu operāciju? Atbildi uz šo jautājumu es atrādu notikumā, kuru biju aprakstījis jau pieminētajā rakstā "Politiskas aritmētikas stundas". Toreiz latviešu tautas saliedētība izjauca koalīcijas ieceri pa kluso tikt vaļā no KNABa direktora Loskutova. Vienas dienas laikā V-Dienas lasītāji sarunājušies un nākamajā rītā ap 500 cilvēku atnākuši pie Saeimas. "Atkal neizdevās uzvārīt krupjus uz lēnās uguns, atkal tie izlikuši no savas vietas priekšlaicīgi". 

2011. gadā es biju uzrakstījis nelielu tekstu par kristietības būtību. Tajā bija šāds secinājums: "Ābrams ir cilvēka bezgalīgajās ticības Dievam simbols. Kristus ir Dieva bezgalīgajās ticības cilvēkam simbols". (Nesen es sadzirdēju šo domu Slavoja Žižeka lekcijā, kuru viņš lasījis amerikāņu studentiem.) 2013. gada janvārī mani izglāba mana ticība Dievam. Šoreiz mani var izglābt mana ticība latviešu tautai. 

8. jūlija 

Lai paliktu šajā dzīvoklī, man ir jāatrod 25000 eiro. Esmu nolēmis organizēt naudas vākšanu šim nolūkam. Bet šai vākšanai būs īpaši nosacījumi. Viens maksātais varēs samaksāt ne vairāk par 25 eiro. Šis ierobežojums ir nepieciešams divu iemeslu dēļ. 

Pirmkārt, lai novērstu aizdomas, ka esmu gatavs pārdoties. Esmu ar mieru būt parādā latviešu tautai, bet ne konkrētam cilvēkam. 

Otrkārt, es gribu, lai šis pasākums kļūtu par latviešu tautas saliedētības apliecinājumu. Jo vairāk latviešu piedalīsies šajā vākšanā, jo pārliecinošāks būs šāds apliecinājums. Parasti tiek uzskatīts, ka ziedojuma lielums ir cieši saistīts ar patriotisma izmēru. Jo lielāks ir ziedojums, jo lielāks patriots ir ziedotais. Un dažreiz sanāk tā, ka lielākie valsts naudas izzadzēji tiek uzskatīti par lielākajiem Latvijas patriotiem. Šoreiz būs tieši otrādi - jo mazāka būs maksājuma summa, jo lielāka būs maksātāja ticība latviešu tautai. Un 1 eiro pārskaitījums kļūs par latviešu tautai ticības simbolu. 

Ir vēl viens nosacījums - maksājuma mērķis būs "aizdevums". Savākta nauda tiks ieguldīta dzīvoklī un dzīvoklis kļūs par šī aizdevuma ķīlu. 

Saņēmēja nosaukums: Krilovs Aleksandrs 

Saņēmēja konts: LV97UNLA0050014631070 

Maksājuma mērķis: aizdevums 

Kā sacīt jāsaka, ja gribi, lai Dievs tev palīdzētu, vismaz nopērc loterijas biļeti. Biļeti esmu nopircis. Tagad es esmu Dieva un latviešu tautas rokās. Pēdēja citāta no "Politiskas aritmētikas stundas": 

«Mes esam Dieva rokās, bāliņ, nevis viņējās», Šekspīrs, «Henrijs V» 

Par vākšanas iznākumiem es ziņošu šeit 1., 15. un 31. augustā.

16. jūlija 

UPD Es aizmirsu par vēl vienu nosacījumu. Ja savākt nepieciešamu summu neizdosies, visa pārskaitītā nauda tiks atmaksāta atpakaļ.