11. maijā es apmeklēju konferenci Latvijas Nacionālajā Bibliotēkā «Varas Latvijā. No senlaikiem līdz valstij». Mani pārsteidza Egila Levita runa, jo viņš gandrīz pārstāstījis manu rakstu «Par liriķiem, fiziķiem, ārstiem un dzīves realitāti». Astoņas stundas vēlāk viņam iebilda pēdējā runātāja Agita Misāne, prezentējot savu eseju «Latviešu nacionālisms un Latvijas Republikas izveidošanās». Viņa atkārtoja Alvja Hermaņa viedokļi par manu rakstu «Cēloņsakarība politikā». Toreiz viņš teica, ka Latvija neesot nekāda abstrakcija. Latvija esot objektīva realitāte, kura pastāv neatkarīgi no mūsu apziņas. Noliksim šī jautājuma filozofisko pusi pie malas un izskatīsim tikai praktiskas sekas. Kā rīkosies cilvēks ar šādu priekštatu par Latvijas valsti?
Atbilde uz šo jautājumu nebūs ilgi jāmeklē, jo nesen tas pats Alvis Hermanis jau to izdarījis:
Un būt par mākslinieku ārpus konjuktūras un mākslas tirgus ir pilnīgs pretstats mākslinieka sajūtai šobrīd, kad esam pilnīgi un viennozīmīgi mākslas tirgus varā un komercija ir kaut kas tāds, no kā vairs nespējam izvairīties, jo tad kā mākslinieks vienkārši neeksistē.
Mākslinieks Alvis Hermanis esot pilnīgi un viennozīmīgi tirgus varā, bet uzņēmējs Stīvs Džobs pats veidoja tirgus pieprasījumu. Un kurš no šiem diviem ir īsts mākslinieks?
Varbūt Eiropai kopumā tiks dots mazliet vairāk laika, bet mazajām tautām klāsies plāni. Tas ir tikai laika jautājums. Izvairīties nekādi nebūs iespējams. Mūsu paaudzi citas ādas krāsas masu spiediens mūsu teritoriju virzienā varbūt tik drastiski neskars, bet par savu bērnu likteni tik drošs vairs neesmu. Tāpat kā par to, cik vispār nākotnē latviskā identitāte, valoda un kultūra būs svarīga. Arī tas nav zināms.
Izskatās, ka Alvja Hermaņa objektīvajā realitātē Latvijas valsts vienkārši izkūst.
Valstiskā līmenī jābūt savtīgiem, egoistiskiem, darīt tikai mums izdevīgo un nevis to, kas politkorekti izskatās, patiktos Briselei vai ANO konvencijai par to, ka nacionālas valstis vispār būtu likvidējamas. Kas lielām valstīm neko nekaitē, mazām zemēm, neaizsargātām tautām var būt nāves spriedums. Tam jāstāv pretim. Bet man ir iespaids, ka latvieši, paldies Dievam, savā vairākumā ir konservatīva sabiedrība – šā vārda labā nozīmē – ka tautai veselais saprāts iet pa priekšu un tas atspoguļosies arī cilvēkos, kas sēdēs nākamajā parlamentā.
Gan Latvijas vēsturē, gan politikā bieži jauc patriotismu ar savtīgu un egoistisku cilvēku mantkārību. Šie «patrioti» pasludina savas personiskas intereses par Latvijas valsts interesēm. Un tas viss tiek aizbildināts ar tā saucamām mazu tautu īpatnībām. Diezgan jocīga loģika te sanāca: mēs esam maza, neaizsargāta tauta, tāpēc mums ir tiesības uzvēsties kā grībām. Un kas šis tiesības ir piešķiries? Lielas tautas? Izrādījās, ka «objektīva realitāte», par kuru bieži stāsta tā saucamie realpolitiķi, vairāk atgādina pasakainu pasauli. Vai šis ilūzijas kaitē arī tiem, kas tās veido? Nē, jo šie «reālisti» saista savu nākotni ar tiem, kurus aizstāvēja Alvis Hermanis nākamajā izvilkumā.
No biznesa viedokļa jebkas ir legāls, par ko nevar ielikt cietumā. Tātad tas ir jautājums prokuratūrai. Ja runā, ka tajā bankā, lūk, apgrozījusies apšaubāmas izcelsmes nauda, tad, šo pieeju attīstot, nonākam pie secinājuma, ka jebkura nauda ir necaurspīdīga... Spriest par naudas “tīrību” ir tikpat liekulīgi kā ņemšanās ap čekas maisiem. Pēc manas atmiņas – mana bērnība un jaunība arī pagāja Padomju Savienībā – ar padomju varu sadarbojās visa sabiedrība, izņemot varbūt piecus cilvēkus – Gunāru Astru, Lidiju Doroņinu-Lasmani un vēl kādus trīs. Visa pārējā latviešu sabiedrība sadarbojās.
Turpinājums
Atbilde uz šo jautājumu nebūs ilgi jāmeklē, jo nesen tas pats Alvis Hermanis jau to izdarījis:
Un būt par mākslinieku ārpus konjuktūras un mākslas tirgus ir pilnīgs pretstats mākslinieka sajūtai šobrīd, kad esam pilnīgi un viennozīmīgi mākslas tirgus varā un komercija ir kaut kas tāds, no kā vairs nespējam izvairīties, jo tad kā mākslinieks vienkārši neeksistē.
Mākslinieks Alvis Hermanis esot pilnīgi un viennozīmīgi tirgus varā, bet uzņēmējs Stīvs Džobs pats veidoja tirgus pieprasījumu. Un kurš no šiem diviem ir īsts mākslinieks?
Varbūt Eiropai kopumā tiks dots mazliet vairāk laika, bet mazajām tautām klāsies plāni. Tas ir tikai laika jautājums. Izvairīties nekādi nebūs iespējams. Mūsu paaudzi citas ādas krāsas masu spiediens mūsu teritoriju virzienā varbūt tik drastiski neskars, bet par savu bērnu likteni tik drošs vairs neesmu. Tāpat kā par to, cik vispār nākotnē latviskā identitāte, valoda un kultūra būs svarīga. Arī tas nav zināms.
Izskatās, ka Alvja Hermaņa objektīvajā realitātē Latvijas valsts vienkārši izkūst.
Valstiskā līmenī jābūt savtīgiem, egoistiskiem, darīt tikai mums izdevīgo un nevis to, kas politkorekti izskatās, patiktos Briselei vai ANO konvencijai par to, ka nacionālas valstis vispār būtu likvidējamas. Kas lielām valstīm neko nekaitē, mazām zemēm, neaizsargātām tautām var būt nāves spriedums. Tam jāstāv pretim. Bet man ir iespaids, ka latvieši, paldies Dievam, savā vairākumā ir konservatīva sabiedrība – šā vārda labā nozīmē – ka tautai veselais saprāts iet pa priekšu un tas atspoguļosies arī cilvēkos, kas sēdēs nākamajā parlamentā.
Gan Latvijas vēsturē, gan politikā bieži jauc patriotismu ar savtīgu un egoistisku cilvēku mantkārību. Šie «patrioti» pasludina savas personiskas intereses par Latvijas valsts interesēm. Un tas viss tiek aizbildināts ar tā saucamām mazu tautu īpatnībām. Diezgan jocīga loģika te sanāca: mēs esam maza, neaizsargāta tauta, tāpēc mums ir tiesības uzvēsties kā grībām. Un kas šis tiesības ir piešķiries? Lielas tautas? Izrādījās, ka «objektīva realitāte», par kuru bieži stāsta tā saucamie realpolitiķi, vairāk atgādina pasakainu pasauli. Vai šis ilūzijas kaitē arī tiem, kas tās veido? Nē, jo šie «reālisti» saista savu nākotni ar tiem, kurus aizstāvēja Alvis Hermanis nākamajā izvilkumā.
No biznesa viedokļa jebkas ir legāls, par ko nevar ielikt cietumā. Tātad tas ir jautājums prokuratūrai. Ja runā, ka tajā bankā, lūk, apgrozījusies apšaubāmas izcelsmes nauda, tad, šo pieeju attīstot, nonākam pie secinājuma, ka jebkura nauda ir necaurspīdīga... Spriest par naudas “tīrību” ir tikpat liekulīgi kā ņemšanās ap čekas maisiem. Pēc manas atmiņas – mana bērnība un jaunība arī pagāja Padomju Savienībā – ar padomju varu sadarbojās visa sabiedrība, izņemot varbūt piecus cilvēkus – Gunāru Astru, Lidiju Doroņinu-Lasmani un vēl kādus trīs. Visa pārējā latviešu sabiedrība sadarbojās.
Turpinājums
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru