Esmu kļuvis par Gredzenu pavēlnieku vai vismaz par Hariju Poteru. Staigājot pa ielām jūtos it kā esmu pārvietojams piemeneklis pašam sev. Tagad pavisam citādi uztveru Puškina vārdus «Es piemenekli uzcēlis sev ne ar rokām...». Tas ir dīvaini, jo esmu tāds pats, kāds esmu bijis pirms 2 vai 5 gadiem. Tas ir vēl dīvaināk tāpēc, ka man bija jāuzņemas šī loma piespiedu kārtā, jo iepriekšēji karognesēji devas vai uz Vāciju, vai atvaļinājumā. Nesen rakstīju Roberta Putņa blogā: «Šodien par demokrātijas aizstāvju līderi ir kļuvis Pēteris Krīgers, rīt būs vēl kāds, bet svarīgākais ir tas, ka apturēt šo procesu vairs nav iespējams.» Izrādījās, ka «vēl kādam» ir jābūt man. Bet, manuprāt, Vasisualija Lohankina loma Oktobrā revoļūcijā ir pārspilēta. Ja es vakaros nodarbotos ar saules norietu ar rokām vai es kļūtu par Saules Norieta Rīkotāju? Šīs medaļas otra puse ir naids, kuru tagad nākas izciest, bet tas nekas. Es tam biju gatavs, jo labi apzinājos kas mani gaida, kā arī skaidri redzu mērķi, kura dēļ to daru.
Mani vairāk biedē tieši šī dievināšana. Es baidos, ka mani piemeklēs Jaunā Laikā liktenis. Sākumā tautas atbalsts šai partijai ir bijis milzīgs. Pateicoties šim atbalstam izdevas savākt ziedojumu lielu summu un pārliecinoši uzvarēt Saiemas vēlēšanās. Kas noticis tālāk? Tauta apsēdās porterā ar popkornu un sāka vērot šo gladiatoru kauju. Un kad ierēdņi-korumpanti, izmantojot visus netīrus paņēmienus, piekāvuši jaunlaicēnus, tauta esot vīlusies savos aizstāvjos. Bet ko paša tauta darījusi lietas labā? Neko. Tāpēc es šo dievināšanu uztveru kā tautas nenobrieduma pazīme. Loskutova kungs teicis, ka negribot būt vienkārši par karogu. Es negribu būt par pārcilvēku Betmenu, kura cīņu tauta vēros no droša attāluma. Turklāt pat mana uzvara neko nedos, jo neesmu latvietis. Atkal būs kārtējs svešinieks-kungs. Bāleliņiem nāksies pašiem «bruņas nesti, zobentiņus cilināt» (ceru šoreiz esmu sapratis dziesmas vārdus pareizi). Pirms gada es par to jau rakstījis.
«Ir jāiet nevis tikai uz referendumu, bet ielās arī. Ja Latvijā būs otrā 15.maija, tad no otrā 17.jūnija arī izvairīties neizdosies. Brīvība nav kaut kāds pats par sevi saprotams stāvoklis. Tas ir īpašums, kurš ir jāaiztāv nemetīgi. Te ir demokrātijas jēga. Latviešiem vēl tikai būs jāpierāda savas tiesības, jāparāda, ka viņi ir savas zemes saimnieki, jo nevar nosaukt par saimniekiem tos, kas visu laiku cenšas apzagt savu saimniecību. Un tas būs jādara latviešiem pašiem.»
Par paraugu var būt angļi.
"Ar šo (bailu no radības dievināšanas) ir saistīta arī tautu ar puritānisku pagātni relatīvi stipra imunitāte pret ķeizarizmu, kā arī angļu liela iekšēja brīvība attiecībā pret saviem valstsvīriem; viņi ir gatavi "atzīt viņus", bet pilnīgi netiecas pēc kaut kādas histēriski-sajūsminātas pielūgšanas un pat nepieļauj domu, ka politiska pakļautība var būt kaut kādas "pateicības" izpausme."
Makss Vēbers "Protestantisma ētika un kapitālisma gars"
Mani vairāk biedē tieši šī dievināšana. Es baidos, ka mani piemeklēs Jaunā Laikā liktenis. Sākumā tautas atbalsts šai partijai ir bijis milzīgs. Pateicoties šim atbalstam izdevas savākt ziedojumu lielu summu un pārliecinoši uzvarēt Saiemas vēlēšanās. Kas noticis tālāk? Tauta apsēdās porterā ar popkornu un sāka vērot šo gladiatoru kauju. Un kad ierēdņi-korumpanti, izmantojot visus netīrus paņēmienus, piekāvuši jaunlaicēnus, tauta esot vīlusies savos aizstāvjos. Bet ko paša tauta darījusi lietas labā? Neko. Tāpēc es šo dievināšanu uztveru kā tautas nenobrieduma pazīme. Loskutova kungs teicis, ka negribot būt vienkārši par karogu. Es negribu būt par pārcilvēku Betmenu, kura cīņu tauta vēros no droša attāluma. Turklāt pat mana uzvara neko nedos, jo neesmu latvietis. Atkal būs kārtējs svešinieks-kungs. Bāleliņiem nāksies pašiem «bruņas nesti, zobentiņus cilināt» (ceru šoreiz esmu sapratis dziesmas vārdus pareizi). Pirms gada es par to jau rakstījis.
«Ir jāiet nevis tikai uz referendumu, bet ielās arī. Ja Latvijā būs otrā 15.maija, tad no otrā 17.jūnija arī izvairīties neizdosies. Brīvība nav kaut kāds pats par sevi saprotams stāvoklis. Tas ir īpašums, kurš ir jāaiztāv nemetīgi. Te ir demokrātijas jēga. Latviešiem vēl tikai būs jāpierāda savas tiesības, jāparāda, ka viņi ir savas zemes saimnieki, jo nevar nosaukt par saimniekiem tos, kas visu laiku cenšas apzagt savu saimniecību. Un tas būs jādara latviešiem pašiem.»
Par paraugu var būt angļi.
"Ar šo (bailu no radības dievināšanas) ir saistīta arī tautu ar puritānisku pagātni relatīvi stipra imunitāte pret ķeizarizmu, kā arī angļu liela iekšēja brīvība attiecībā pret saviem valstsvīriem; viņi ir gatavi "atzīt viņus", bet pilnīgi netiecas pēc kaut kādas histēriski-sajūsminātas pielūgšanas un pat nepieļauj domu, ka politiska pakļautība var būt kaut kādas "pateicības" izpausme."
Makss Vēbers "Protestantisma ētika un kapitālisma gars"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru