2007. gada 19. augusts, VDiena
Gribu pastāstīt par vienu gadījumu, atbildējot uz V-dienas jautājumu "Kā jums patika Rīgas svētki?" Piektdien skatījos klasiskās mūzikas koncertu Doma laukumā. Lieki skaidrot kāda tur bijusi publika. Un viss bija brīnišķīgi, neskaitot to, ka koncerta sākumā uz skatuves izspruka Birka kungs. Puse no skatītājiem viņam neaplaudēja un varēja nojaust, ka viņš jūtās neērti. Bet kas bija otrā puse, kura viņam aplaudēja? Vai tik grūti paturēt rokas klēpī piecas minūtes? Visu koncertu mani mocīja sirdsapziņa par to, ka es neko nebiju teicis tik izdevīgā situācijā, piemēram "Ejiet krāsot vanšus, Birka kung!" Bet par ko domāja tā aplaudoša puse? Vai par pieklājību, par to, ka viņi ir jauki un godīgi, neskatoties uz to, ka aplaudēja nelietim? No bērnības manā atmiņā palicis teiciens "Ir jābaidās no vienaldzīgajiem, jo ar viņu klusu piekrišanu notiek visas netaisnības pasaulē".
Nelietis ir ētisks jēdziens. Lai uzskatītu kādu par nelieti nav vajadzīgi juridiski pierādījumi un tiesas spriedums. Tikpat tiesa nevar pierādīt, ka cilvēks ir godīgs.
"Pat tad, kad nāciju veido valsts, tā kļūst par nāciju ne agrāk, kad apzinājusies savu pārākumu pār valsti"
Edrians Hastings (Adrian Hastings)
(Tiesnesei) Jautrītei Briedei bija jāņem slota un jāiet strādāt par sētnieci, tāpat kā katram latvietim bez liekām pārdomām ir jāņem ierocis un jāiet mirt par savu zemi tai uzbrukuma gadījumā, nevis izdomāt kādus pārgudrus iemeslus lai klusi slēptos savā pagrabā. Par šo "gudrību" esmu jau kādreiz stāstījis anekdoti Delfos.
Vīrs ienāca ginekologa kabinetā un ieraudzīja, ka ārsts nodarbojas ar seksu ar viņa sievu. “Ko jūs darat?” vīrs vaicā. “Masēju vaginu” mierīgi atbild ārsts. “Ja es nebūtu tik izglitots, būtu domājis, ka jūs drāzat manu sievu”.
Anekdote ir parupja, bet īsta dzīve arī itin bieži nav pasaciņa un šī anekdote ir tieši par spēju saukt lietas īstajā vārdā. Toreiz esmu aizmirsis pastāstīt par basketbola faniem, kuri droši vien nebija tik labi izglītoti salīdzinājumā ar klasiskās mūzikas pielūdzējiem.
http://www.tribine.lv/articles/964/1/Ba
«...visa Latvijas publika burtiski izsvilpa Kalvīti. Un ne tikai viņam uznākot, bet visas runas garumā. Sadzirdēt, ko viņš saka, praktiski nebija iespējams, tomēr viņš uzcītīgi turpināja vārstīt muti kā mazs robotiņš (resns). Ko tādu man laikam savos trīsdesmit gados gadījās redzēt pirmoreiz. Arī lietuvieši (kas bija ieradušies kuplā skaitā) izskatījās izbrīnīti un nesaprašanā.»
2007. gada 15. novembris, VDiena
Riekstiņa kunga izteikums par mīkstiem krēsliem pie datora raidījumā "Kas notiek Latvijā?" atgādināja vienu notikumu manā dzīvē.1982. gadā atklātā Ļeņina stundā esmu nosaucis to par politisku tarkšķi (paša Ļeņina izteiciens). Vietējs komjauniešu vadonis savukārt apsaukājis mani par sapuvušu inteliģentu. Pēc 25 gadiem es atkal klausos tādu pašu komjaunieša-darītāja politisko tarkšķi un viņš atkal cenšas dot mājenu, ka es esot sapuvušais inteliģents. Starp citu, neesmu pamanījis mīkstos krēslus pie Saiemas ēkas un Doma laukumā. Ivars Ījabs rakstā "TP - īss ieskats slimības vēsturē" sauc šo politisko tarkšķi par neirolingvistisku programmēšanu. Droši vien viņš ir pārāk jauns lai atcerētos Ļeņina stundas. Arī viņa TP potrets ir kompartijas nomenklatūras īsts atspoguļojums.
No Zatlera kunga uzrunas uzzināju, ka tagad es esot augstprātīgs intelektuālis. Droši vien tas ir sapuvušā inteleģenta moderns nosaukums. Augstprātīgais intelektuālis kadreiz, sēžot mīkstajā krēslā pie datora,Delfos izteicies šādā veidā: "Brīvība nav kaut kāds pats par sevi saprotams stāvoklis. Tas ir īpašums, kurš ir jāaiztāv nemetīgi."
Lai saprastu par kādu augstprātību runāja Zatlera kungs ir vērts pārlasīt Čehova stāstu "Ionič". Stasta varonis ir pašvaldības slinmnīcas ārsts Krievijas provincē. Sākumā viņš ir jauns un progresīvi noskaņots. Krievijas provinciāli viņu nesaprot un sauc par "poli uzpūtīgu". Laikam ejot viņš kļūst līdzīgs vietējiem iedzīvotājem un viņa mīļāka izklaide ir vakaros izņemt no kabatām saņemtas "pateicības".
Neliela piezīme sakarā ar «poli uzpūtīgu». Mana tēva senči ir bijuši poļi, kurus aizsūtīja trimdā uz Krieviju, droši vien tajā pašā laikā, kad bija aizsūtīti Jozefa Korzeniowska vecāki, kurš labāk pazīstams kā Josefs Konrads. Tēva vecāki nomainījuši uzvārdu uz krievu 20-os vai 30-os gados. Tāpēc uzvārds pasē arī ir tikai segvārds. Mana māte ir baltkrieviete. Bet es esmu klasisks kašķu polis.
Gribu pastāstīt par vienu gadījumu, atbildējot uz V-dienas jautājumu "Kā jums patika Rīgas svētki?" Piektdien skatījos klasiskās mūzikas koncertu Doma laukumā. Lieki skaidrot kāda tur bijusi publika. Un viss bija brīnišķīgi, neskaitot to, ka koncerta sākumā uz skatuves izspruka Birka kungs. Puse no skatītājiem viņam neaplaudēja un varēja nojaust, ka viņš jūtās neērti. Bet kas bija otrā puse, kura viņam aplaudēja? Vai tik grūti paturēt rokas klēpī piecas minūtes? Visu koncertu mani mocīja sirdsapziņa par to, ka es neko nebiju teicis tik izdevīgā situācijā, piemēram "Ejiet krāsot vanšus, Birka kung!" Bet par ko domāja tā aplaudoša puse? Vai par pieklājību, par to, ka viņi ir jauki un godīgi, neskatoties uz to, ka aplaudēja nelietim? No bērnības manā atmiņā palicis teiciens "Ir jābaidās no vienaldzīgajiem, jo ar viņu klusu piekrišanu notiek visas netaisnības pasaulē".
Nelietis ir ētisks jēdziens. Lai uzskatītu kādu par nelieti nav vajadzīgi juridiski pierādījumi un tiesas spriedums. Tikpat tiesa nevar pierādīt, ka cilvēks ir godīgs.
"Pat tad, kad nāciju veido valsts, tā kļūst par nāciju ne agrāk, kad apzinājusies savu pārākumu pār valsti"
Edrians Hastings (Adrian Hastings)
(Tiesnesei) Jautrītei Briedei bija jāņem slota un jāiet strādāt par sētnieci, tāpat kā katram latvietim bez liekām pārdomām ir jāņem ierocis un jāiet mirt par savu zemi tai uzbrukuma gadījumā, nevis izdomāt kādus pārgudrus iemeslus lai klusi slēptos savā pagrabā. Par šo "gudrību" esmu jau kādreiz stāstījis anekdoti Delfos.
Vīrs ienāca ginekologa kabinetā un ieraudzīja, ka ārsts nodarbojas ar seksu ar viņa sievu. “Ko jūs darat?” vīrs vaicā. “Masēju vaginu” mierīgi atbild ārsts. “Ja es nebūtu tik izglitots, būtu domājis, ka jūs drāzat manu sievu”.
Anekdote ir parupja, bet īsta dzīve arī itin bieži nav pasaciņa un šī anekdote ir tieši par spēju saukt lietas īstajā vārdā. Toreiz esmu aizmirsis pastāstīt par basketbola faniem, kuri droši vien nebija tik labi izglītoti salīdzinājumā ar klasiskās mūzikas pielūdzējiem.
http://www.tribine.lv/articles/964/1/Ba
«...visa Latvijas publika burtiski izsvilpa Kalvīti. Un ne tikai viņam uznākot, bet visas runas garumā. Sadzirdēt, ko viņš saka, praktiski nebija iespējams, tomēr viņš uzcītīgi turpināja vārstīt muti kā mazs robotiņš (resns). Ko tādu man laikam savos trīsdesmit gados gadījās redzēt pirmoreiz. Arī lietuvieši (kas bija ieradušies kuplā skaitā) izskatījās izbrīnīti un nesaprašanā.»
2007. gada 15. novembris, VDiena
Riekstiņa kunga izteikums par mīkstiem krēsliem pie datora raidījumā "Kas notiek Latvijā?" atgādināja vienu notikumu manā dzīvē.1982. gadā atklātā Ļeņina stundā esmu nosaucis to par politisku tarkšķi (paša Ļeņina izteiciens). Vietējs komjauniešu vadonis savukārt apsaukājis mani par sapuvušu inteliģentu. Pēc 25 gadiem es atkal klausos tādu pašu komjaunieša-darītāja politisko tarkšķi un viņš atkal cenšas dot mājenu, ka es esot sapuvušais inteliģents. Starp citu, neesmu pamanījis mīkstos krēslus pie Saiemas ēkas un Doma laukumā. Ivars Ījabs rakstā "TP - īss ieskats slimības vēsturē" sauc šo politisko tarkšķi par neirolingvistisku programmēšanu. Droši vien viņš ir pārāk jauns lai atcerētos Ļeņina stundas. Arī viņa TP potrets ir kompartijas nomenklatūras īsts atspoguļojums.
No Zatlera kunga uzrunas uzzināju, ka tagad es esot augstprātīgs intelektuālis. Droši vien tas ir sapuvušā inteleģenta moderns nosaukums. Augstprātīgais intelektuālis kadreiz, sēžot mīkstajā krēslā pie datora,Delfos izteicies šādā veidā: "Brīvība nav kaut kāds pats par sevi saprotams stāvoklis. Tas ir īpašums, kurš ir jāaiztāv nemetīgi."
Lai saprastu par kādu augstprātību runāja Zatlera kungs ir vērts pārlasīt Čehova stāstu "Ionič". Stasta varonis ir pašvaldības slinmnīcas ārsts Krievijas provincē. Sākumā viņš ir jauns un progresīvi noskaņots. Krievijas provinciāli viņu nesaprot un sauc par "poli uzpūtīgu". Laikam ejot viņš kļūst līdzīgs vietējiem iedzīvotājem un viņa mīļāka izklaide ir vakaros izņemt no kabatām saņemtas "pateicības".
Neliela piezīme sakarā ar «poli uzpūtīgu». Mana tēva senči ir bijuši poļi, kurus aizsūtīja trimdā uz Krieviju, droši vien tajā pašā laikā, kad bija aizsūtīti Jozefa Korzeniowska vecāki, kurš labāk pazīstams kā Josefs Konrads. Tēva vecāki nomainījuši uzvārdu uz krievu 20-os vai 30-os gados. Tāpēc uzvārds pasē arī ir tikai segvārds. Mana māte ir baltkrieviete. Bet es esmu klasisks kašķu polis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru