Pēc Hēgeļa katrs filozofs rakstot savu filozofijas vēsturi. Gribētu piebilst, ka ne katrais, kurš raksta filozofijas vēsturi, ir filozofs. Turklāt dažreiz to vienkāršāk norakstīt no cita filozofa. Man jau gadījās saņemt «triecienu no klasiķa», pārlasot Haidegera darbus, tāpēc šoreiz ieteiktu lasīt pirmavotus, proti Haidegeru un Huserli. Varbūt es ne tikai stāvu uz milžu pleciem bet arī rakņājos viņu kabatās. (Domāju, man izdevās pierādīt, ka esmu pat pieticīgākais cilvēks pasaulē).
Šolaik pieņemas spēkā domas, ka pasaule esot kļuvusi sarežģītāka. Nav gluži tā, ka agrāk neviens par to nerunāja bet tagad šis dažu cilvēku viedoklis pārvērties par kopīgu skatījumu. Vai tiešām šodien viss apkārt ir komplicētāk nekā pirms simts vai piecsimt gadiem? Runa, protams, nav par datoriem, raķetēm un atombumbām, bet par sabiedrības un sabiedrību attiecībām. Dīvaini, bet no malas izskatās tieši otrādi - jo sarežģītāk kļūst tehnika, jo primitīvāk kļūst cilvēks. Varbūt nevis perons brauc prom, bet mēs no tā attālināmies? Datora procesora jauda nedara mūs gudrāk.
Pirms pusgada mēs ar manu draugu vēsturnieku nonākuši pie secinājuma, ka pasaules kari ir bijuši pozitīvisma apogejam. Citiem vārdiem, tās ir bijušas sabiedrības attiecības vienkāršojuma sēkas. Mans draugs kādreiz teicis, ka saprast kara būtību varot ne agrāk kā 60 gadu pēc kara beigām, kad tā dalībnieki jau nomiruši. Droši vien mūsu secinājumi ir šī viedokļa apliecinājums. Otrā Pasaules kara beigas nav novedušas pie pasaules uzskatu maiņas. Rietumu pasaule turpināja virzīties tālāk pa vēcu ceļu. Šo metafizisko apmulsumu nosauca par postmodernismu. Šodien šis «prata miegs» iedzen rietumu civilizāciju vienā strupceļā pēc otra, kaut gan brīdinājumi par šo vēstures pagriezienu radušies pirms simts gadiem. Un šeit mēs pieejam klāt šī raksta priekšmetam - metafizikas un vēstures savstarpējas attiecības.
Eiropas metafizikas pamatlicējs neapšaubāmi ir Aristotelis. Moderns cilvēks pat nenojauš, cik lielā mērā viņa domas un spriedumi balstās uz senu grieķu filozofa darbiem. Ir vēl viena nianse, kurai gan filozofi, gan vēsturnieki nepievērš lielu uzmanību - Aristotelis mācījis izcilāko karavadoni Aleksandru Makedoniešu. Vispārpieņemts uzskats ir ka tā esot sakritība. Aristotelis taču neesot pasniedzis Aleksandram kara mākslu, tāpēc šeit neesot nekāda sakara. Turklāt Platona mēģinājuma nodarboties ar politiku izgāšanās padarījusi gandrīz par aksiomu uzskatu, ka filozofs nevar tieši ietekmēt politiskus notikumus. Bet šeit ir palaists garām svarīgākais elements - Aleksandrs ir bijis pirmais politiķis, kurš apguvis pilnīgi jaunu domāšanas veidu un spēju redzēt lietu būtību. Tādēļ Aleksandra impēriju var uzskatīt par Aristoteļa metafizikas triumfu. Impērijas sabrukums pēc Aleksandra nāves ir vēl viens iepriekšteiktā pierādījums, jo tolaik neviens cits nevarēja domāt šajā mērogā.
Nesen es pats saskāros ar šo fenomenu. Raksta «Normāls džeks Hamlets un Latvijas princis Hermanis» sacerēšanas laikā biju domājis vēl piebilst, ka latvieši bijuši 20. gadsimta pasaules vēstures noteicēji, bet pārdomājis lai nepārslogotu rakstu. Pēc raksta ievietošanas VDienā nedēļu vēlāk es sadzirdēju šo domu raidījumā «100 gramu kultūras». Es sāku drudžaini mēģināt atcerēties kur un kad biju izpļāpājies, bet drīz sapratu, ka šis secinājums vienkārši izriet no raksta satura.
Laikam ejot Aristoteļa metafizika sasnieguši veselā saprāta līmeni. Un tolaik par priekšrocību kļuvusi senu romiešu spēja neiedziļināties filozofijā. Viņi izveidojuši impēriju, kura pastāvēja tūkstoti gadu pateicoties veselajam saprātam uz Aristoteļa metafizikas pamata. Bet ar laiku priekšrocība pārvērtusies par sabrukuma cēloni. Nespēja iedziļināties lietu būtībā novedusi pie pilnīgas impērijas degradācijas. Uz Romas impērijas drupām radies jauns veidojums ar jaunu metafizisku pamatu - kristietību, kurā arī ietilpa Aristoteļa metafizika. Un sākās jauna metafiziska pamata izstrāde un pilnveidošana. 15. gadsimtā kristietība sasniegusi veselā saprāta līmeni un eiropieši sāka just, ka baznīca vairs nav tik nepieciešama. Reformācija nospēlējusi senu romiešu lomu, atbrīvojusi eiropiešus no metafiziska autisma. Reliģija tālāk virzījas nevis dziļumā, bet plašumā. Tagad jebkurš varēja tulkot Svētos Rakstus, izmantojot «veselo saprātu». Ateisms principā, kā es jau rakstījis krievu valodā, ir bijis protestantisma substitutei.
Par to, cik nestabils šis «veselais saprāts», vēl rakstījis Makss Vēbers. Pakāpeniski rietumu sabiedrība sākusi atbrīvoties no dažām kristīgām vērtībām, uzskatot tos par novecojušām, kaut gan īsts iemesls slēpjas nespējā iedziļināties un saprast šo vērtību jēgu un svarīgumu. Par jaunu Dievu kļuvusi labklājība, kurai upurēja aizvien vairāk. Šodien situācija nonākusi līdz pilnīgam absurdam - labklājības līmenis Eiropā ir visaugstākais, bet drīz izzudīs šīs labklājības baudītāji. Vēl ir palicis laiks lai atjēgtos un atgrieztos pie «banālu» jautājumu izskatīšanas.
Šolaik pieņemas spēkā domas, ka pasaule esot kļuvusi sarežģītāka. Nav gluži tā, ka agrāk neviens par to nerunāja bet tagad šis dažu cilvēku viedoklis pārvērties par kopīgu skatījumu. Vai tiešām šodien viss apkārt ir komplicētāk nekā pirms simts vai piecsimt gadiem? Runa, protams, nav par datoriem, raķetēm un atombumbām, bet par sabiedrības un sabiedrību attiecībām. Dīvaini, bet no malas izskatās tieši otrādi - jo sarežģītāk kļūst tehnika, jo primitīvāk kļūst cilvēks. Varbūt nevis perons brauc prom, bet mēs no tā attālināmies? Datora procesora jauda nedara mūs gudrāk.
Pirms pusgada mēs ar manu draugu vēsturnieku nonākuši pie secinājuma, ka pasaules kari ir bijuši pozitīvisma apogejam. Citiem vārdiem, tās ir bijušas sabiedrības attiecības vienkāršojuma sēkas. Mans draugs kādreiz teicis, ka saprast kara būtību varot ne agrāk kā 60 gadu pēc kara beigām, kad tā dalībnieki jau nomiruši. Droši vien mūsu secinājumi ir šī viedokļa apliecinājums. Otrā Pasaules kara beigas nav novedušas pie pasaules uzskatu maiņas. Rietumu pasaule turpināja virzīties tālāk pa vēcu ceļu. Šo metafizisko apmulsumu nosauca par postmodernismu. Šodien šis «prata miegs» iedzen rietumu civilizāciju vienā strupceļā pēc otra, kaut gan brīdinājumi par šo vēstures pagriezienu radušies pirms simts gadiem. Un šeit mēs pieejam klāt šī raksta priekšmetam - metafizikas un vēstures savstarpējas attiecības.
Eiropas metafizikas pamatlicējs neapšaubāmi ir Aristotelis. Moderns cilvēks pat nenojauš, cik lielā mērā viņa domas un spriedumi balstās uz senu grieķu filozofa darbiem. Ir vēl viena nianse, kurai gan filozofi, gan vēsturnieki nepievērš lielu uzmanību - Aristotelis mācījis izcilāko karavadoni Aleksandru Makedoniešu. Vispārpieņemts uzskats ir ka tā esot sakritība. Aristotelis taču neesot pasniedzis Aleksandram kara mākslu, tāpēc šeit neesot nekāda sakara. Turklāt Platona mēģinājuma nodarboties ar politiku izgāšanās padarījusi gandrīz par aksiomu uzskatu, ka filozofs nevar tieši ietekmēt politiskus notikumus. Bet šeit ir palaists garām svarīgākais elements - Aleksandrs ir bijis pirmais politiķis, kurš apguvis pilnīgi jaunu domāšanas veidu un spēju redzēt lietu būtību. Tādēļ Aleksandra impēriju var uzskatīt par Aristoteļa metafizikas triumfu. Impērijas sabrukums pēc Aleksandra nāves ir vēl viens iepriekšteiktā pierādījums, jo tolaik neviens cits nevarēja domāt šajā mērogā.
Nesen es pats saskāros ar šo fenomenu. Raksta «Normāls džeks Hamlets un Latvijas princis Hermanis» sacerēšanas laikā biju domājis vēl piebilst, ka latvieši bijuši 20. gadsimta pasaules vēstures noteicēji, bet pārdomājis lai nepārslogotu rakstu. Pēc raksta ievietošanas VDienā nedēļu vēlāk es sadzirdēju šo domu raidījumā «100 gramu kultūras». Es sāku drudžaini mēģināt atcerēties kur un kad biju izpļāpājies, bet drīz sapratu, ka šis secinājums vienkārši izriet no raksta satura.
Laikam ejot Aristoteļa metafizika sasnieguši veselā saprāta līmeni. Un tolaik par priekšrocību kļuvusi senu romiešu spēja neiedziļināties filozofijā. Viņi izveidojuši impēriju, kura pastāvēja tūkstoti gadu pateicoties veselajam saprātam uz Aristoteļa metafizikas pamata. Bet ar laiku priekšrocība pārvērtusies par sabrukuma cēloni. Nespēja iedziļināties lietu būtībā novedusi pie pilnīgas impērijas degradācijas. Uz Romas impērijas drupām radies jauns veidojums ar jaunu metafizisku pamatu - kristietību, kurā arī ietilpa Aristoteļa metafizika. Un sākās jauna metafiziska pamata izstrāde un pilnveidošana. 15. gadsimtā kristietība sasniegusi veselā saprāta līmeni un eiropieši sāka just, ka baznīca vairs nav tik nepieciešama. Reformācija nospēlējusi senu romiešu lomu, atbrīvojusi eiropiešus no metafiziska autisma. Reliģija tālāk virzījas nevis dziļumā, bet plašumā. Tagad jebkurš varēja tulkot Svētos Rakstus, izmantojot «veselo saprātu». Ateisms principā, kā es jau rakstījis krievu valodā, ir bijis protestantisma substitutei.
Par to, cik nestabils šis «veselais saprāts», vēl rakstījis Makss Vēbers. Pakāpeniski rietumu sabiedrība sākusi atbrīvoties no dažām kristīgām vērtībām, uzskatot tos par novecojušām, kaut gan īsts iemesls slēpjas nespējā iedziļināties un saprast šo vērtību jēgu un svarīgumu. Par jaunu Dievu kļuvusi labklājība, kurai upurēja aizvien vairāk. Šodien situācija nonākusi līdz pilnīgam absurdam - labklājības līmenis Eiropā ir visaugstākais, bet drīz izzudīs šīs labklājības baudītāji. Vēl ir palicis laiks lai atjēgtos un atgrieztos pie «banālu» jautājumu izskatīšanas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru