Modernā politikā cipariem pievērs lielu uzmanību, pat var teikt ka tie ir tās pamats. Reitingi, aptaujas, balsojumu iznākumi, mitiņu dalībnieku skaits, ekonomiskie rādītāji, bezdarbnieku daļa, inflācijas līmenis un t.t. Nevienam nebija šaubu, ka Loskutova lietas būtībai un saturam nav nekādas nozīmes, svarīgi ir cik balsu Saeimā koalīcijas partijām. Arī bija skaidrs, ka šoreiz savākt pie Saeimas piecus tūkstošus neizdosies, jo atšķirībā no rudens situācija nav tik viennozīmīga, lai katrs varētu to uzreiz saprast. Bet koalīcijai ar to pietiek, kad tauta sapratīs, vilciens jau būs aizbraucis. Tas ir ļoti smalks gājiens, pat pārāk smalks tādiem kā Aigars Kalvītis un Gundars Berziņš. Ja ticēt Jurģim Liepniekam, Tautas Partijā tādu gudrinieku nav. Pēc Māra Zandera versijas opozīcija nolēmusi neaicināt cilvēkus pie Saiemas, jo tas būšot tikai ieganst valdošai koalicijai paņirgāties par to, cik maz tagad ir tautas atbalsts Loskutovam. Un atkal politiķi tik aizravušies ar rēķinvedību, ka aizmirsuši par to, ka aiz cipariem stāv dzīvi cilvēki, kuri nav vienkārši statistikas objekti. Tikko nesen slavēju Jauno Laiku par to, ka viņi nespēlē pēc koalīcijas noteikumiem.
